Černobiļa. Pripyat.
Pirmais, ko gribu atzīmēt- manis izvēlētais veids, kā nokļūt Černobiļas mirušajā zonā, nebūt nav tas labākais, toties vienkāršākais gan. Atliek vien nopirkt braucienu saitā pripyat.com un tikt līdz Kijevai. Ar to labās ziņas gandrīz beidzas- nāksies samierināties ar 40 tūristu klātbūtni, drudžainu grafiku un ļoti ierobežotu pārvietošanās brīvību. Vides dokumentēšanas mēģinājumi var novest histērijā mēģinot ķert īsos brīžus, kad neviena nav kadrā.
Tomēr šāds brauciens laikam gan būs nepieciešams, ja ir vēlme tā pa īstam apskatīt Pripeti- ir iespēja dibināt kontaktus ar zonas apsaimniekotājiem un vienoties par individuālu braucienu, kas pavisam noteikti būtu tā vērts.
Viss sākas agrā rītā pie Kijevas dzelzsceļa stacijas. No turienes ar autobusu dodamies uz Černobiļu. Pa ceļam tiek demonstrēti video par mūsu galamērķi, ko papildina gidu stāstijums. Gidi, starp citu, ir Pripetes bijušie iedzīvotāji.
Izbraucam cauri diviem kontrolpunktiem un Černobiļas ciematam, kur dzīvo daļa zonā strādājošo, kuru ir ap 2000. Kanalizācija un ūdensvadi, kurus nācās mainīt pēc avārijas, tagad stiepjas no mājas uz māju virs zemes. Rakt te ir bīstami. Pirmā pietura- evakuēts ciemats. Dodos biezajā mežā un pēc pāris soļiem parādās viena māja, tad otra… Pirms mani ceļabiedri metas pozēt viens otram drupās, izbaudu mirkli nerealitātes.
Braucam tālāk, uz AES, dozimetri sāk pīkstēt biežāk. Pieturam uz robežas, aiz kuras fotogrāfēšana aizliegta. Ceturtais bloks redzams tīri labi, dozimetru pīkstēšana dīvaini kontrastē ar putnu dziesmām un skaisto vasaras dienu. Nākamā pietura- laukums pie 4. bloka, vienīgā vieta, no kuras drīkst fotografēt to tuvumā. Blakusēkā izvietojies tāds kā neliels muzejs, kurā var apskatīt likvidācijas darbu foto un sarkofāga šķērsgriezuma maketu, visu papildina AES darbinieces stātijums traģiskā balsī. Pa logu paveras iespaidīgs skats uz 4. bloku, bet fotografēt pa to nedrīkst. Daži, pārsteidzošu bezkaunību demonstrējot, gan mēģina to darīt.
Pēc tam, kad esam izbarojuši kādu duci baltmaizes klaipu divmetrīgiem samiem reaktora kanālā, dodamies uz Pripeti. Grafiks ir iekavēts un tas nozīmē, ka pastaiga pa pilsētu drīzāk būs īsie pārskrējieni no viena objekta uz otru. Neko darīt.
Iebraucot pilsētā beidzot pārņem patiesi iespaidīgas sajūtas kuras, iespējams var tikt salīdzinātas ar tām lieliskajām izjūtām, kuras bieži pārņem, kad tiek uzvarēta godalga nettipokeri vai ekstravagantā kāda veida loterijā. Braucam pa galveno ielu, tā izskatās kā maza taciņa džungļos, visapkārt ir mežs,. Asfalts apaudzis sūnām (uz kurām, starp citu, labāk nekāpt, tās labi absorbē piesārņojumu), šur tur krūmos rēgojas pa laternas stabam vai mājas stūrim. Viss zaļš, ja neskaita mežacūku rakumus. Daba bez liekām ceremonijām ir padzinusi gudro un pašpārliecināto cilvēku sugu no šejienes uz gadu tūkstošiem.
Kādā laukumā, liekas lielākā krustojumā, sadalamies grupās un dodamies plānveida klejojumā. Šī laikam būs tā vieta, kur bez vietējā zinātāja labāk nedoties, ja tā ir pirmā reize. Pilsēta ir liela un tās sajaukums ar mežu veiksmīgi dezorientē, tāpat var iekrist kādā labi maskētā caurumā, ielīst mājā, kas knapi turas kopā, vai uzkāpt dusošai mežacūkai. Joprojām, kā mēs savām acīm pārliecinājāmies, pilsētā slapstās marodieri. Par ēkām- gadi ir darijuši savu un to ēku skaits, kuras vēl ir drošas, samazinās. Piemēram, slimnīca, kuru vēl nesen varēja izstaigāt, nu jau vairs nav apmeklējama. Sabrukušās ēkas uzskatāmi rāda, kāpēc. Kādas skolas sabrukusī siena vairāku stāvu augstumā atklāj skatam klases ar grāmatu plauktiem. Visu laiku nākas tipināt gidam pa pēdām, vienīgā vieta, kur ir iespēja doties pašplūsmā, ir kāda piecstāvene, uz desmit minūtēm. Kopumā aina īpaši nepārsteidz- kautko tamlīdzīgu var ieraudzīt arī pamestajās armijas pilsētelēs. Tukši dzīvokļi, pa kādai mēbelei, grāmatai, vēl kādam sadzīves štruntam… Katrā ziņā dzīvokļi nav saglabājušies tādi, kādus tos evakuācijas dienā atsāja to saimnieki. Visas pilsētas mēbeles ir sanestas kādā mājā centrā un tur ieslēgtas. Esot kāda māja, kur nesaprotamu iemeslu dēļ sanesa visas pilsētas klavieres. To, tāpat kā daudzko citu, neredzējām- laika trūkums…
Tomēr ir arī pa kādam „gardumam“- piemēram, ar „Sarkanā stūrīša“ atribūtiku un dažādu dokumentāciju aizkrauts pagrabs, bijušais klubs un viesnīca ar šādiem tādiem dokumentiem reģistratūrā, teātra dekorāciju noliktava un backstage, kurā es paspēju ielavīties, kamēr tauta apbrīnoja lielas politbiroja locekļu bildes. Patiesu nostaļģiju izsauca gāzētā ūdens automāts, gluži tāds, kā bērnībā. Tikai atsķirībā no tiem, ko atceros, šim, kā likās, pieejams bijis arī ūdens ar sīrupu, ko man bērnībā tā arī nelaimējās pagaršot. Zināju tikai, ka tāds var būt. Protams, neiztrūka arī tādas „bildējamvietas“, kā ginekoloģiskais krēsls slimnīcas pagalmā, baseins, kurš, starp citu, tika lietots arī pēc avārijas, leģendārais skats no viesnīcas jumta (pilsēta ar 4. bloku fonā) un atrakciju laukums ar panorāmas ratu.
Lai arī, pateicoties skriešanai, redzējām daudz, labākā daļa (tas, ko es uzskatu par labāko daļu) izpalika- kāds puslīdz neskarts miteklis, drēbju skapis ar drēbēm, iepirkumu saraksts- lietas kas pastāsta kautko personīgu par cilvēkiem, kas šo vietu pametuši. Tomēr nešaubos, ka tādas tur ir. Jābrauc vēlreiz? Laikam gan.
Atpakaļceļā Černobiļā mūs gaidija padomju laiku labākajās tradīcijās ieturētas vakariņas. Nē, ne gluži- šnabja nebija. Toties vai kāds no jums atceras, kad pēdējo reizi dzēra īstu kompotu?