Liepāja. Baterija nr. 6 (Dinamo stadions).
Stāsts par joprojām sportisko vietu, kas atrodas akmens sviedienā no liedaga, Kūrmājas prospekta un K.Ūliha ielas viņā galā, nebūt nebūs pirmais – ne viena vien leģenda vairāk nekā gadsimta garumā uzvērpta, stāstot un rakstot par "Olimpijas" laukumu; vēlāk ieguvis stadiona statusu, lielās dzimtenes laikos saukts arī par "Dinamo". Riteņbraukšanas grandi, motociklu pavēlnieki, futbola lielmeistari, bendija lietpratēji, hokejisti, slidotāji, peldētāji, bokseri, spoži vieglatlēti, basketbolisti, motokrosisti, šāvēji u.c., ievērojams pūlis sporta mīļotāju reiz spēruši savu soli šajā vietā, lai trauktu pretī sportiskajām virsotnēm. Līdzjutēji un dažādu sporta veida cienītāji allaž bijuši līdzās, dzīvojuši un lieliem burtiem rakstījuši vēsturi par šo vietu tavā un manējā Liepājā. Pielietojumu šai vietai savā interpretācijā pamanījušies rast arī naidīgāk noskaņoti dažādu zemju vīri, ņemot rokās kara cirvi. Bet nu par visu pēc kārtas. Un sākas šis stāsts tālajā 1889.gadā.
Pie kāpām liek lielgabalus
Liepāja kā pilsēta ar plašu ostu, rūpniecību un attīstītiem dzelzceļa pievedceļiem ieņēma nozīmīgu vietu arī cariskās Krievijas ģenerālštāba plānos. Ņemot vērā politisko situāciju 19.gadsimta nogalē, tika nolemts izveidot Baltijas jūras krastā jaunu flotes bāzi – tuvāk iespējamo pretinieku robežām. No iespējamajām tās celtniecības vietām starp Ventspili un Liepāju kā neaizsalstoša osta tika izraudzīta Liepāja, un 1889.gada pavasarī Krievijas cars apstiprināja iesniegto Liepājas jūras cietokšņa projektu. Tā ietvaros uz ziemeļiem no pilsētas uzbūvēja imperatora Aleksandra III ostu (tagadējo Karostu), ierīkoja sauszemes nocietinājumus starp jūru, Tosmares un Liepājas ezeriem. Jūras aizsegam galvenais cietokšņa celtnieks inženierģenerālis Ivans Makdonalds bija ieplānojis astoņas spēcīgas krasta baterijas.
Pieeju ostai no dienvidu puses bija paredzēts aizsargāt ar tās tuvumā izbūvēto bateriju Nr.6. Līdz 1903.gadam tika izbūvēta vesela betona nocietinājumu rinda, kas stiepās gandrīz līdz Tirdzniecības kanālam. Pamatīgās būves jūras pusē piesedza uzbērtais valnis. Šis nocietinājums tika uzcelts kā ilglaicīgs aizsardzības nocietinājums, kurā trijās dažādās pozīcijās paredzēja uzstādīt 26 lielgabalus.
To vidū bija sešcollīgie (tā laika artilērijas kalibra mērs, 1 colla – 25,33 mm) lielgabali, deviņcollīgās jūras mortīras un vienpadsmitcollīgie jūras tālšavēji lielgabali. Daļa ieroču bija paredzēta cīņai ar mīnukuģiem, pret iespējamo ienaidnieka desantu un kā piešaudes lielgabali. Starp lielgabalu novietnēm atradās betonētas mītnes apkalpēm ar izeju pie saviem ieročiem. Katra lielgabala novietnē tika paredzēti pazemes kazemāti – pagrabi šāviņu un pulvera lādiņu novietošanai. Kazemātus savā starpā savienoja pazemes galerija, pa kuru varēja piegādāt munīciju (augšā pie lielgabala atradās tikai kaujas deva vairākām zalvēm), kā arī pārvietoties papildspēki.
Vienu lielgabalu apkalpoja ap 30 artilēristu. Lielākā daļa no tiem bija aizņemti ar munīcijas pārvietošanu. Tas bija visai smags darbs, jo vienpadsmitcollīgais šāviņš vien svēra 15 pudu, bet tā pulvera lādiņš – 4 pudus (1 puds – 16 kg). Tāpēc no pagrabiem munīciju uz augšu pacēla ar īpašiem elektriskajiem elevatoriem, savukārt lielgabala stobrā ielādēja ar vinču. Toties ierocis bija visai varens – mortīras šāva 7,5 kilometrus, bet lielgabali 8,5 kilometrus tālu.
Iepretī lielgabalu pozīcijām izbetonēja galvenās munīcijas glabātavas, elektrostaciju, pārtikas noliktavas un kazarmas baterijas personālsastāvam, kā arī citas dažādas militāram nocietinājumam vajadzīgas telpas. No pilsētas dienvidu un austrumu pusē baterijas izvietojumu puslokā atdalīja izraktais kanāls, kas zināmā mērā nodrošināja arī nocietinājumu aizsardzību pret iespējamā pretinieka uzbrukumu no sauszemes.
Zaudējums krievu un japāņu karā tā laika Krievijas militārajiem speciālistiem lika padomāt par Liepājas jūras cietokšņa lietderību. Pārbūvēt to par modernāku un aizsargāties spējīgu maksātu ne mazāk, kā bija izlietots jau uzbūvējot esošo. 1908.gada 1.novembrī cietoksni likvidēja. Uz fortiem uzstādītos lielgabalus aizveda uz Kauņas un citiem Krievijas cietokšņiem, daļu iebetonēja ostas piestātnēs poleru vietā kuģu pietauvošanai.
Cietokšņa likvidēšana ļāva atviegloti uzelpot liepājniekiem, jo tas kavēja gan tirdzniecības ostas, gan visas pilsētas saimniecisko izaugsmi. Militāriem mērķiem aizņemto zemi atdeva pilsētai, lai gan vēl 1920.gada Liepājas plānā bijusī 6.baterijas apkaime no Cietokšņa ielas līdz jūrai un no Kūrmājas prospekta līdz pat bākai iezīmēta kā Kara ministrijas teritorija.
"Olimpijas" laukums sākās ar treku
1909.gada 20.marts ir tā liktenīgā diena, kad tika nodibināta 2.Liepājas riteņbraukšanas biedrība, kas vēlāk, pēc četriem gadiem, tika pārdēvēta par "Olimpiju". 1918.gadā šā sporta biedrība noskatīja neizmantoto laukumu starp nocietinājumu rindām Kūrmājas prospekta un K.Ūliha ielas viņā galā, akmens sviediena attālumā no jūras, lai būvētu treku. Tas bija sākums pirmajam stadionam vēju pilsētas vēsturē. Kamēr tapa treks, aktīvākie jaunieši treka vidū ierīkoja skrejceļu un ieraka zemē kārtis, lai varētu sacensties augstlēkšanā. 1919.gadā "Olimpijas" laukumā notika pirmās vieglatlētikas sacensības, lai gan par vieglatlētiku mūsdienu izpratnē to saukt vēl nevarēja. 1921.gadā šajā vietā, ko šodien pazīstam ar nosaukumu "Olimpijas" stadions, pirmajā Liepājā uzceltajā riteņbraukšanas trekā notika pirmās sacīkstes riteņbraukšanā un motoru skriešanā (motobraukšanas sacensības). Šajā dienā treka vidū spēkiem mērojās arī vieglatlēti, tādējādi izklaidēdami publiku, kurai īstas intereses par šo sporta veidu vēl nebija. Ātri vien šī vieta kļuva par pilsētas iedzīvotāju iecienītu, sacensības vasarā notika katru nedēļu. Interese bija tik ievērojama, ka dažkārt tika pārtraukta ieejas biļešu pārdošana, jo cilvēkiem nav bijis kur izvietoties.
Noskatījās no ārzemniekiem un sāka spēlēt paši
Divdesmito gadu sākumā Liepājā sarosījās arī futbolu spēlēt griboši cilvēki, kuri bija noskatījuši šo spēli no svešu zemju jūrniekiem, kas, piestādami Liepājas ostā, nereti uzrīkoja kādu maču ar vietējiem latviešu karavīriem. Pirmās spēles notika Karostā, stadionā pie katedrāles, bet vēlāk, noskatījuši brīvu placi blakus "Olimpijas" velotrekam, domubiedru grupa, kas bija nodibinājusi pirmo vērā ņemamo Liepājas futbola komandu, devās taisnā ceļā pie sporta biedrības "Olimpija" vadītājiem un lūdza, lai atļauj iekārtot futbola laukumu. Sporta biedrības vadītāji bija mierā ar šādu futbolistu ieceri. Trīs reizes nedēļā puiši kā likts bija klāt, plēsa laukā krūmus, līdzināja zemi, raka stabus un izveidoja futbola laukumu. Svētdienās notika mači, un arvien biežāk uz velotreku atnākusī publika pievērsa uzmanību arī līdzās notiekošajām futbola spēlēm. Šim sporta veidam kļūstot arvien populārākam, attīstījās arī laukums. Jau 1922.gadā laikrakstā "Kurzemes Vārds" parādās pirmie oficiālie uzaicinājumi uz futbola mačiem "Olimpijas" laukumā. 1924.gadā laukuma vienā malā parādījās Liepājā pirmās skatītāju tribīnes – uz koka stabiņiem uzlikti koka dēļi. Vēlāk tapa arī rezultātu tablo. Gandrīz 20 gadu tieši "Olimpijas" laukums bija pilsētas centrālā un nozīmīgākā futbola arēna. 1925.gadā Liepājas Strādnieku sporta savienība uzbūvēja Pilsētas stadionu (šodien pazīstams kā "Daugavas" stadions), ko apdzīvoja strādnieku sporta biedrības, kas nekādi nevarēja sadzīvot ar pilsoniskajām organizācijām, kas turpināja darboties "Olimpijas" laukumā. Sākumā sacensības vieglatlētikā notika gan vienā, gan otrā stadionā, taču, kad toreizējais Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1934.gadā likvidēja strādnieku biedrības un pamats sāncensībai starp strādniekiem un pilsoniskajām biedrībām bija zudis, vieglatlēti pārorientējās uz Pilsētas stadionu, bet futbols palika "Olimpijas" laukumā.
Diez vai iespējams ar vārdiem aprakstīt visus tos spožos mirkļus un emocijas, kas tika piedzīvotas trīsdesmitajos gados Liepājas futbolā. Uz šejieni brauca un "Olimpijas" laukumā spēlēja daudzi ievērojamu un atzītu Eiropas futbola klubu spēlētāji, bet liepājnieku līdzjutēju pūlis ar katru maču tikai auga, jo mūsu pilsētas kājbumbas meistari nevienā mačā uzvaras par skaistām acīm vai skanīgiem komandu nosaukumiem neatdeva.
Velo un moto braukšanas pirmais gals
Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad pirmajam Liepājas trekam pienāca gals. 1926.gadā tajā vajadzēja notikt Latvijas meistarsacīkstēm, taču policija neatļāva tās rīkot, jo treka tehniskais stāvoklis bija kļuvis katastrofāls. Vēl izdevās pierunāt, lai atļauj sacensties riteņbraucējiem, bet par aizmotora braukšanas sacensībām varēja aizmirst. Pirmajā treka glābšanas mēģinājumā vēl atradās nauda, lai sakārtotu segumu taisnēs, tomēr nākamā gada beigās, kad vajadzēja jau remontēt izpuvušās virāžas, līdzekļi vairs neatradās. Riteņbraukšanas treks šajā vietā vēl taps divas reizes, bet atkal un atkal tas savu pastāvēšanu beigs galvenokārt viena iemesla dēļ – esot pārāk tuvu jūrai zem atklātas debess, tas nepanes lietavas, kas mijas ar sāļo jūras vēju, tādējādi saēdot treka dēļus.
Un vēl, un vēl
Divdesmito gadu beigās "Olimpijas" laukuma kanālā ziemās sāka spēlēt bendiju. Galvenokārt to darīja futbolisti, lai nezaudētu sportisko formu un sagatavotos sezonai. 1930.gadā zviedru hokeja tiesnesis Svens Jansons iepazīstināja liepājniekus ar Kanādas hokeju. Sākumā laukumam uz kanāla nebija apmaļu, taču pēc gada tās uzbūvēja, un "Olimpijas" laukums jau varēja lepoties ar kārtējo sporta veidu. Trīsdesmito gadu sākumā fortu iekšienē, kas joprojām atradās "Olimpijas" laukumā, ierīkoja telpas boksam, iepirka inventāru un uzsāka rīkot regulāras treniņnodarbības. Šajā pašā desmitgadē "Olimpijas" kanālā Kūrmājas prospekta pusē tapa arī peldētava, kas varēja lepoties ar diviem tramplīniem – 3 un 5 metru augstiem. Peldētavu bija iecienījuši ne vien paplunčāties gribētāji, kuri no blakus esošās pludmales devās uz kanālu peldēties, ja ūdens jūrā bija pārāk auksts. Peldētavā, kas varēja lepoties ar 50 metru gariem celiņiem, notika gan dažādas pilsētas mēroga sacensības, gan mači ar Rīgas peldētājiem. Vēlāk gan peldētavu iznāca nojaukt, jo tā sapuva, tāpēc, ka nebija neviena, kas par to rūpētos un tīrītu. Trīsdesmitajos reiz šeit tika sarīkotas jāšanas sacīkstes, kurās piedalījās daudzu valstu sportisti un kuras pulcēja lielu daudzumu skatītāju. Arī tas vēl nav viss. Vācu laikā šajā vietā spēlēja rokas bumbu, tur bijuši arī basketbola un tenisa laukumi.
Aģitē ar finiera zobratiem
Pēc padomju armijas ienākšanas Latvijā 1940.gada jūnijā jau pēc mēneša tika noteikts Saeimas ''demokrātisko vēlēšanu'' datums. Neiztika arī bez atbilstošas priekšvēlēšanu aģitācijas – īsti padomju garā. Labi piemērota vieta pirmsvēlēšanu sapulcei bija nu jau bijušais ''Olimpijas'' stadions. Tajā brīvprātīgi – piespiedu kārtā varēja sanākt daudzi tūkstoši liepājnieku. Jau labu laiku pirms mītiņa sākuma 12.jūlijā pulksten 19 liepājnieku kolonas, turot sarkanus karogus un lozungus, sarkanarmijas karavīru pavadībā ieradās stadionā. Tur nu patiesi varēja ieraudzīt kaut ko līdz šim neredzētu – milzīgus, sirpjiem un āmuriem rotātus finiera zobratus un zvaigznes. Šos darinājumus ietvēra liels daudzums sarkano karogu, bet to centrā atradās lielo vadoņu – Ļeņina un Staļina iespaidīgu izmēru portreti. Visai šai dekorācijai vajadzēja klātesošos pārliecināt par lielās PSRS varenumu, taču lielākajai daļai patiesībā radīja samākslotības un neīstuma iespaidu. Sapulcē uzstājās Saeimas deputāta kandidāts Andrejs Upīts, aģitēdams par gaišo nākotni komunisma saulītē. Pasākuma noslēgumā bija sarkanarmijas karavīru koncerts ar brašiem pietupieniem, papēžu rībināšanu un neierastu vīriešu dancošanu savā starpā.
Un tad sākās sarkanā ēra
Sākoties padomju laikiem, stadions tika nodots PSRS Iekšlietu ministrijas sporta biedrības "Dinamo" pārziņā, vienlaikus arī pārdēvēts par "Dinamo". Par centrālo futbola laukumu kļuva "Daugavas" stadions, jo to pēc kara atjaunoja pirmo. Vēlāk gan izskanēja ierosinājums galvenos futbola notikumus atkal pārcelt uz "Dinamo" stadionu, tomēr tas nenotika. Tas gan nenozīmē, ka tur vairs nespēlēja futbolu. Regulāri notika Liepājas čempionāta futbola mači, turklāt izmantoti tika jau divi laukumi. Sešdesmito gadu beigās "Dinamo" stadionā tika aizvadītas arī PSRS 2.līgas spēles. Četrdesmito gadu izskaņā šajā vietā uzbūvēja otro treku, kuram pa vidu atradās jau minētais otrais futbola laukums, bet ziemā treka vidū spēlēja hokeju. Arī šo treku piemeklēja tāds pats liktenis kā pirmo – tas sapuva un beidza pastāvēt jau 1955.gadā. Nākamais un iespaidīgākais treks Liepājas vēsturē tapa 1970.gadā, tas bija gandrīz identisks Minhenes olimpiskajam trekam, lai PSRS olimpiskās vienības riteņbraucēji varētu sagatavoties olimpiādei. Liepājā notika Savienības mēroga sacensības, uz šejieni brauca pasaules klases riteņbraucēji – PSRS izlases dalībnieki. Tieši no Liepājas oficiālā ceremonijā riteņbraucējus pavadīja uz olimpiskajām spēlēm.
Trešo treku bija paredzēts apjumt, lai pasargātu no lietus un jūras vēju kaitīgās ietekmes, taču, kamēr tika meklēts īstais jumta būvēšanas projekts, Padomju savienībā taupības nolūkos tika samazināti būvēšanas apjomi, līdz ar to Liepājas treks kārtējo reizi tika ieplānots iznīcībai.
Kanāla romantiskie slidošanas vakari
Iepriekšējā gadsimta piektajā gadu desmitā ziemas vakaros uz stadionu ieskaujošā kanāla ledus tika rīkoti pasākumi, kuri pēc savas būtības bija kaut kas līdzīgs tam, kas mūsdienās notiek Liepājas ledushallē – publiskās slidotavas. Mūzika, satikšanās ar draugiem, silta tēja, speķrauši, slidas, un diets tika līdz vēlam vakaram. Itin bieži stadiona cilvēki aicināja talkā tuvāk esošo skolu skolēnus, lai palīdz notīrīt slidotavā sasnigušo sniegu. Puikas nāca labprāt, jo tika piesolīta brīva ieeja uz vakarā paredzēto slidošanu. Cilvēki nāca, lielu naudu tam nevajadzēja. Lai gan par konkrētiem gadījumiem vēsture klusē, taču pavisam noteikti nojaušams, ka viens otrs šādos vakaros satika arī lielo mīlestību.
Brīva valsts, brīvas izpausmes
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā, atguvis savu vēsturisko nosaukumu, "Olimpijas" stadions ticis izmantots dažādi. Vienu laiku tajā ierīkoja motokrosa trasi. Liepājnieki ātri iecienīja šo sporta veidu un labprāt apmeklēja stadionā rīkotos krosus, bet tikpat ātri motociklu rūkoņa beidzās. Dažkārt šo laukumu izmantoja dažādu izklaides sarīkojumu veidotāji, piedāvājot interesentiem apmeklēt, piemēram, suņu izstādes. Interesentus šeit ir pulcējušas arī lauksaimniecības tehnikas izstādes un gadatirgi. Vairākus gadus stadionu un tuvāko apkārtni par pietiekami labu atzina autorallisti – jūlija vidū "Olimpijas" stadions kļuva par vienu no rallija "Kurzeme" ātrumposmiem. Vēl samērā nesen notika mēģinājums atjaunot sporta organizāciju "Olimpija". Brāļi Jānis un Juris Zuntneri izcīnīja tiesības saimniekot stadionā, taču tā atdzimšanu viņi nepanāca. Šobrīd "Olimpijas" stadions ir nodots apsaimniekošanā futbola un hokeja klubam "Liepājas metalurgs". Saprotamu iemeslu dēļ hokejs stadionā, jādomā, neatdzims, taču, runājot par futbolu, minētais klubs ir veiksmīgi uzsācis rīkoties un ir apņēmības pilns radīt visus apstākļus, lai "Olimpijas" stadionā atkal regulāri notiktu mači gan lieliem, gan maziem. Viens futbola laukums ierīkots no jauna, bet otra sakārtošana ir ieplānota. Tāpat notiek un turpināsies fortu iekštelpu labiekārtošana, kur, līdzīgi kā tas bijis agrāk, atrodas stadiona administratīvās telpas un sportistu ģērbtuves. Te gan jāmin, ka šobrīd bez futbola stadionā ir arī šautuve, kas atrodas policistu pārziņā, taču ir pieejama ikvienam, kurš vēlas izmēģināt veiksmi, mēģinot trāpīt mērķī.
Gaišā piemiņā...
Nav šaubu, ka vairākumā gadījumu "Olimpijas" stadions saistās ar gaišām un pozitīvām emocijām, taču tā vēsturē diemžēl neizdzēšami ierakstīts arī pa melnākai un skumjākai rindiņai. Piemēram, savulaik, skatoties riteņbraukšanas sacensības, stadionā traģiski bojā gāja pazīstamais futbolists, centra uzbrucējs Roberts Heibliks, kas, stāvot uz fortiem, bija pietuvojies pārāk tuvu malai un nogāzās lejā, ietriecoties ar galvu zemē. Pēdējais traģiskais notikums saistās ar šautuvi. Vairāk nekā gads jau pagājis, kad vēl nenoskaidrotu iemeslu dēļ tika nogalināts šautuves instruktors, un vēl līdz šai dienai lieta nav atklāta.