Četri 180mm MO-1-180 lielgabali. Atrodas Sāmsalas Ziemeļos, Tegerannas pussalā. Baterijas komandieris – vecākais leitnants Džozefs Osmanovs.

Pirmajā pasaules karā iegūtā pieredze liecināja, ka Taga-Lahtas līcī nepieciešams nodrošināties pret iespējamo pretinieka desantu. Divstobru 180mm BB-2-180 lielgabali tika novietoti tikai svarīgākajos krasta aizsardzības sektoros, tādēļ šeit tika nolemts uzstādīt vienstobra krasta aizsardzības lielgabalus MO-1-180, kurus armijas bruņojumā iekļāva jau 1934. gadā. Tos sērijveidā ražoja Ļeņingradas metāla apstrādes rūpnīcā, kā arī Marti vārdā nosauktajā rūpnīcā Nikolajevas pilsētā. Šie lielgabali plaši tika izmantoti Klusā okeāna (24 lielgabali) un Melnās jūras (14 lielgabali) krastu aizsardzībai. Baltijas jūras aizsardzībai tika izvietoti tikai četri šāda tipa lielgabali – šeit, 317. krasta aizsardzības baterijā.

 

Lielgabala kopējais svars – 83 tonnas, šāviena attālums – 45km. Munīcijas komplekts katram lielgabalam – 230 vienības (160 dūmu šāviņi, 40 bruņu caursitošie un 30 speciālie). Pulvera lādiņi – 462 gab. Šāviņi un pulvera lādiņi tika glabāti atsevišķos pagrabos pa labi un pa kreisi no lielgabala. Katru lielgabalu apkalpoja 13 cilvēku komanda. Minūtē varēja izšaut piecas reizes. 

317. bateriju sāka būvēt 1940. gadā. Būvdarbus vadīja 3. ranga kara inženieris Ivašenko. Baterijas celtniecībai tika piešķirti 120ha zemes, nojauktas 6 privātmājas, un uz dzīvi citur pārvietotas 7 ģimenes. Pilnībā aprīkota un kaujai gatava baterija bija 1941. gada rudenī.

Vācieši nemēģināja desantēties sev zināmajā, bet labi aizsargātajā Taga-Lahtas līcī. Desants tika izsēdināts Muhu (tagadējā Mūnas) salā, kuras aizstāvjiem nebija izveidota stipra aizsardzība , nebija krasta aizsardzības bateriju, jo tās Mūnas salā pat nebija plānots būvēt. 1941. gada 21. septembrī ienaidnieks aplenca 317. bateriju no sauszemes puses. Artilēristi uzspridzināja lielgabalus un daļai no baterijas personāla izdevās izrauties no aplenkuma un pievienoties 49. artilērijas pulkam.

Viena no pozīcijām nav saspridzināta, ir labi saglabājusies un pieejama apskatei militārās vēstures entuziastiem.