Līdz 1906. gadam pāri Kara ostas kanālam bija iespēja pārkļūt pāri pa vieglo pontonu tiltu, kā ziemeļu tā arī Dienvidu pusē blakus tagad esošajiem tiltiem ir redzamas alejas ar lēzenu pieeju krastam. Šī unikālā tilta projektu izstrādāja 1903.gadā Sanktpēterburgā sadarbojoties ar Beļģijas metāllietuves rūpnīcu. Tilts tika pasūtīts, kā uzlabojums „Imperatora Aleksandra III” ostai

Tehniski sarežģīto tilta atvēršanās mehānismu izveidoja Beļģijā. Par tā sarežģītāko daļu tika uzskatīta tā ass. Tilts atveras horizontālā plaknē, ne kā tajos laikos bija pierasts celt tiltus- ka tie atveras vertikāli. Šim tiltam ir trīspakāpju dublēšanās mehānisms- to var atvērt ar elektrodzinēju palīdzību, manuāli ar vinčas palīdzību, kā arī to atvērt var velkoņi. Šīs iespējas tika paredzētas gadījumiem, ja tiltam rodas kādas tehniskas kļūmes. Jāpiemin, ka atvēršanas laiks ir aptuveni 5 minūtes, kas ir ievērojami īss laika sprīdis.

Pārējās dzelzs konstrukcijas tika izveidotas Berdjanskā. Tas no krasta līdz krastam sasniedz 135m garumu, mazliet agrāk līdzīgs tilts esot bijis Kijevā, taču 1918. gadā tas tika saspridzināts, vācu karaspēkiem atkāpjoties.

Interesants, fakts ir kā tika kniedēts šis tilts. Katrā kniedes galā bija urbums, kurā ievietoja dinamītu, kniede tika ievietota caurumā un uzkarsēta, sprādziena rezultātā metāla konstrukcija tika sakniedēta. Šādu tehnoloģiju inženieri aizguva no Amerikas debesskrāpju karkasu celtniecības.

Šo tiltu bija paredzēts nodot ekspluatācijā 1905.gadā, bet nodošanas termiņus nācās pagarināt līdz 1906.gada 9. augustam. Pamatojoties uz to, ka tilta būvniekiem nācās piedalīties Klusā okeāna eskadras kuģu aprīkošanā (tuvojas Krievijas- Japānas karš) un 1905.gadā pēc Krievijas sakāves Krievijas-Japānas karā, sākās matrožu dumpis.

Tilta atklāšanā piedalījās daudz cilvēku. Ieradās arī Kara ministrijas ministrs Kurpatkins,kā arī Rīgas un Vilenskas kara apgabala oficieri.

Tilts tika paredzēts ar izturības rezervi 240 tonnas. Tilta pārbaude bija visnotaļ nopietna, uz tā tika uzmontētas sliedes un novietoti astoņi tramvaja vagoni, tika veikti tramvaju vagonu svara mērījumi, kā arī tika izmērīts tilta iesēdums. Pēc tam pāri gāja smagie ormaņi, kā arī lauku apgabala lielgabali ar apkalpēm, marša solī pāri tiltam tika palaistas divas matrožu rotas. Marša solī, jo ir uzskats, ka tilts var sabrukt dēļ soļu rezonanses.

Pēc šādas pārbaudes tika parakstīts tilta nodošanas- pieņemšanas akts. Tiltu nododot tika iedegti gāzes lukturi, kuri tika veidoti Jugend- stilā. Tiltu 19.augustā iesvētīja Jūras katedrāles garīdznieks.Tilta projektēšanas un celtniecības izmaksas bija aptuveni pusmiljons Krievijas rubļu.

  

 Pēc neilga laika šis tilts cieta sagrāvi. Pirmajā pasaules kara laikā tika uzspridzināta tilta dienvidu puse, taču tā bojājumi nebija smagi un to ātri atjaunoja.

1927.gada novembrī tiltā ietriecās norvēģu tankkuģis ar petrolejas kravu. Par iemeslu tiek uzskatīts, ka iereibušais kuģa kapteinis mazliet par agru izslēdza kuģa dzinējus, tādejādi vējš kuģi ietriecis tieši tilta asī. Protams, šis apgalvojums ir stipri apšaubāms, jo arī tajā laikā tika kontrolēts vai laika apstākļi ļauj kuģim ienākt ostā. Neskatoties uz to, divus gadus nācās pārvietoties pāri kanālam ar pagaidu pārcēlāju, kamēr tilta daļa tika atjaunota kara ostas darbnīcās (praktiski nācās visu pagriešanas mehānismu izveidot pa jaunam).

2006 .gada 12.jūlijā tankkuģis „Anna”, kurš bija ar Gruzijas karogu dodoties āra no kara ostas pa kanālu, ieskrēja un iznīcināja tilta ziemeļu daļu. Izmeklējumu rezultātā tika noskaidrots, ka avārija notikusi stūres sistēmas bojājumu dēļ.
Herberts Cukurs



2008.gada 8.maijā tika apmeklēts šis objekts un varu teikt ka būvniecības darbi rit pilnā sparā, tilts tiek atjaunots un jau cerams, ka tuvākajā nākotnē atkal mūs priecēs, jo tas ir pēdējais šāda tipa tilts pasaulē, kurš vēl aizvien veic savas funkcijas. Kā arī neaizmirsīsim vēsturi, kad Herberts Cukurs savulaik izlidoja cauri šī tilta apakšai.