Liepājas sērkociņu fabrika, kāda tā zināma mūsdienās, savos darbības pirmsākumos ar sērkociņu ražošanu nebūt nenodarbojās. Tolaik, 1890. gadā tika nodibināta koka līstīšu fabrika, lai savus izstrādājumus eksportētu uz ārzemēm. Saražotos skaliņus sūtīja arī uz Kuldīgu, kur apstrādāja tālāk. (Kuldīgas "Vulkāns" un Liepājas "Vulkāns" (tagadējo „Liepājas sērkociņu” agrākais priekštecis) bija viens un tas pats uzņēmums un piederēja vienam īpašniekam.) Jau nākamajā gadā ražošana tika paplašināta un izveidota sērkociņu fabrika, bet vēl pēc pāris gadiem, 1894. gadā, sērkociņu fabrikai mainījās īpašnieks, un tā piedzīvoja vēl vienu paplašināšanu, līdz, sākoties 1906. gadam, Kuldīgas un Liepājas sērkociņu fabrikas kopā ar Lapšina sērkociņu fabriku tika apvienotas akciju sabiedrībā „Vulkāns”. Toreiz, 19. gadu simteņa beigās, sērkociņu darinātāji varēja saražot 250 000 kastīšu ar sērkociņiem dienā, tātad aptuveni 91 000 000 sērkociņu kastīšu gadā.

Lieli preču pasūtījumi tika izvesti arī uz ārzemēm, piemēram, caur Londonu uz Lielbritānijas kolonijām.

Kad pienāca Pirmais pasaules karš, arī šī nozare, tāpat kā daudzas citas Latvijas rūpniecības nozares, piedzīvoja spēcīgas pārmaiņas. Tomēr, par spīti visam, sērkociņu ražošanas uzņēmumiem pēc kara izdevās atdzimt, bija mainījušies tikai to saimnieki. Fabrika bija kļuvusi par zviedru īpašumu. Liepājā turpināja ražot sērkociņus, bet Kuldīgas fabrika specializējās arī finiera plākšņu izgatavošanā. Vēlāk zviedri saviem īpašumiem pievienoja arī Liepājā esošo koka līstīšu firmu.

1942. gada 2. maija „Kurzemes Vārda” sestdienas izdevumā līdzās rakstam ar nosaukumu „Neuzvarēs nedz Londona, nedz Ņujorka, nedz Maskava, bet – Ādolfs Hitlers” var lasīt arī par to, kā tiek pavadīta Maija trauksme Liepājas sērkociņu fabrikā: „Kokrūpniecībā nodarbinātie strādnieki (..) pulcējās savas ēdnīcas telpās, kas bija greznotas nevien Lielvācijas valsts un latviešu nacionālo karogu krāsām, bet arī zaļumiem. (..) Sanāksmi ievadīja sērkociņu fabrikas direktora uzruna. Pēc tam apgabala komisāra pārstāvis deva plašajai strādnieku saimei norādījumus turpmākam darbam, kā arī iepazīstināja ar Nacionālā darba svētku nozīmi. Ar trīskārtēju „Sieg Heil!” Lielvācijas Vadonim un Jaunās Eiropas veidotājam sanāksme bija noslēgusies.”

Savukārt, Otrajam pasaules karam beidzoties, 1946. gada 6. septembrī, ar lepno uzsaukumu „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” virs Jelgavā iznākošā laikraksta „Zemgales Komunists” nosaukuma var lasīt: „Sāks darbu Liepājas sērkociņu fabrika. Liepājā atjauno vācu okupantu izpostīto sērkociņu fabriku. Sērkociņu ražošana jāuzsāk jau 1. decembrī. Fabrikas ierīces okupanti aizveda uz Vāciju. Tagad uzstāda vismodernākās mašīnas, kas nākušas no pārējām Padomju Savienības republikām. 1947. g. fabrika ražos 50 milj. kārbiņu sērkociņu. Turpmākajos gados ražošanas jauda pakāpeniski augs, un piecgades beigās, strādājot divās maiņās, fabrika dos 141 miljonu sērkociņu kārbiņu gadā.”

Vēlāk kokapstrādātāji turpināja savu darbu ar kombināta „Baltija” nosaukumu. Tolaik tur tika ražotas tiem laikiem pašas modernākās mēbeles, kuras eksportēja tālāk uz tādām valstīm kā Lielbritānija, Dānija, Zviedrija, kā arī dažādām Āfrikas un Āzijas valstīm. Sērkociņus fabrikā atkal atsāka ražot 1980. gadā – 23 gadus pēc kombināta „Baltija” oficiālās nodibināšanas.

Taču pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kombinātu „Baltija” (līdz ar to arī sērkociņu ražošanu) gaidīja bēdīgs liktenis. Kombinātam „Baltija” nācās mērot sāpīgu ceļu uz brīvā tirgus ekonomiku, kas nebija īpaši veiksmīgs. „Baltija” sadalījās vairākos atsevišķos uzņēmumos, un ne visiem tas noritēja viegli, jo tikai pāris spēja noturēties un turpināt savu darbību. Uzņēmums „Liepājas sērkociņi”, kā to nosauca pēc atdalīšanās no kombināta, skaitījās viens no eksportspējīgākajiem visā Latvijā, taču jau 2003. gadā tas savas durvis slēdza, pasludinot maksātnespēju un ļaujot ražotni pārņemt SIA „Latvian Match”. Darbagaldi tika pamesti, materiāli atstāti, speciālās ražošanas iekārtas apklusinātas.

Tomēr arī šodien ēkas nestāv tukšas - pilnīgā klusumā kā zaglīgi rēgi gaišā dienas laikā tur izkaisītos sērkociņu kociņus un krāsainās kastīšu etiķetes min daudzi jo daudzi cilvēki, kuri, pamanot manu klātbūtni manāmi saraujas un raida pārsteigtus, mazliet tramīgus, nepatikas pilnus skatienus, atklājot, ka pašiem nodomā visticamāk nav nekas labs. Šo cilvēku pārsteigums acīmredzot ir tik liels, ka viens no viņiem, negaidīti sastapts, skaidrā latviešu valodā pat atbild uz sveicienu, ko joka pēc uzsaucu, turklāt, gandrīz no rokām izmezdams, kaut kādu lūžņu kaudzi, ko darbonis nadzīgi stiepa projām. Atceroties neticībā ieplestās acis, nāca smiekli, tāpēc, negribot radīt galēju samulsumu, pagriezos un devos tālāk. Pārsteidz viņi ar savu kārtīgo „darba” organizāciju – tika noturēta pat tāda kā apspriede vai sapulce pie kāda no fabrikas korpusiem, kurā (spriežot pēc glaunajām ofisa kurpēm ar neiespējami smailiem purngaliem savienojumā ar augstākās pakāpes urlu treniņbiksēm) galvenais un „darba grupas” vadītājs kaut ko satraukti stāstīja un aktīvi plātījās ar rokām, akcentējot sevis sacīto vārdu svarīgumu.

Tagad, tāpat kā sadalās miris organisms, likumsakarīgi, ar šo „pašnodarbināto” palīdzību, no „Liepājas sērkociņu” teritorijā esošajām ēkām tiek izzagtas un izvazātas pēdējās kaut cik vērtīgās uzņēmuma inventāra paliekas: metāls, darbarīki, gigantiski papīra ruļļi, zīmogi un vēl citas lietas. Visticamāk, jau pavisam tuvā nākotnē „Liepājas sērkociņu” komplekss būs tikai kārtējā tukšā un izdemolētā fabrika, no kuras ziedu laikiem nu nav ne miņas. Skumji. Prātā nāk salīdzinājums: sērkociņu fabrika – vai topošā Liepājas Sloka?