Rīgā mums piebiedrojās .::GunZ::. un nu jau trijatā kāpām vilcienā Rīga-Sloka, lai pievienotos pārējim ļautiņiem, kas jau labu brīdi dzīvojās pa pamestās fabrikas korpusiem. Vislielāko pārsteigumu sagādāja kasiere Slokas stacijā, kur uz jautājumu par fabrikas atrašanās vietu atbildēja: "Bet mums jau vairs nav tādas fabrikas!", es gandrīz turpat arī apsēdos, jo galvā iešāvās doma: "Nojaukuši un iesējuši zālīti!", tomēr pēc sīkākiem paskaidrojumiem, kasiere laipni izstāstīja, kurā virzienā jādodas, un paeejot garām trim apšaubāma paskata tipiem, kas sēdēja stacijā uz soliņa, un izdalīja skābenu aromātu, devāmies norādītajā virzienā.

Slokas papīrfabriku apmeklējām pirmoreiz, tādēļ kā jau īsti militāristi, izvēlējāmies pašu ekstrēmāko iekļūšanas veidu - žogu, kuram pāri novilktas dzeloņdrātis, bet neskatoties uz to, visi palikām dzīvi un veseli, un laimīgi, ka tikuši iekšā, sākām grabināt fotoaparātus. Drīz vien satikām arī pārējos mierīgos, un ne tik mierīgos pilsoņus: Džeriju /urbantrip.lv/, Čiriku /urbantrip.lv/, Čakaru, Kristapu un Aneti /diggers.lv/. Cerams, ka nevienu neaizmirsu. Kopīgi izstaigājām fabrikas plašo teritoriju un pamestās ēkas.

Kādreiz varenā rūpnīca tagad stāv klusa un pamesta, sienās, kur kādreiz atskanēja darba duna, ķildas un intrgas, prieki un bēdas, ko piedzīvoja fabrikas strādnieki, tagad rotaļājas vējš un saules stari spēlējas uz sadauzītajām stiklu rūtīm, pārņem pamestības un nolemtības sajūta. Tukšums un haoss, kas brīžiem pāriet akurātā "kārtībaiirjābūt": ar glīti saliktām ķīmisko vielu burciņām un mēģenēm Slokas papīrfabrikas laboratorijas plauktos, atstāj neizdzēšamu iespaidu un emociju kopumu.

Iesaki šo rakstu arī citiem!