Liepājas koncentrācijas nometne pastāvēja Karostas teritorijā Kara slimnīcas tuvumā no 1934.gada maija līdz 1935.gada martam. Tā bija ierīkota bijušajās cara laika kazarmās, apjozta ar divkāršu dzeloņstiepļu žogu 3990 metru garumā un sešiem sargtorņiem.

Fakts, ka Liepājā bijusi šāda struktūra ar tik biedējošu nosaukumu – koncentrācijas nometne, skaidrojams ar 1934.gada 15.maijā notikušo apvērsumu, ko vadīja Kārlis Ulmanis. Zemnieku savienība jau 1933.gadā bija ierosinājusi Satversmes reformu, kas paredzēja pārveidot Latvijā valdošās varas mehānismu. Šīs reformas galvenās pamatidejas bija valsts prezidenta ievēlēšana uz pieciem gadiem tiešās visas tautas vēlēšanās, piešķirt ievēlētajam prezidentam pilnvaras atlaist Saeimu bez tautas nobalsošanas, noteikt valsts prezidentam galveno lomu valdības sastādīšanā un ārkārtas situāciju gadījumos, kā arī samazināt Saeimas sastāvu līdz 50 deputātiem, pagarinot Saeimas pilnvaras līdz 4 gadiem. Kā Satversmes grozījumu reformas svarīgs punkts minamas arī ierobežotas likumdevēja iespējas iejaukties Ministru kabineta darbā. Projekta idejas galvenais autors bija Kārlis Ulmanis un 1934.gada 8.maijā Saeima šo likumprojektu pieņēma otrajā lasījumā ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Komisija likumprojektā bija ieviesusi savus labojumus – nepiešķirt valsts prezidentam varu atlaist Saeimu bez tautas vēlēšanām un arī nesamazināt Saeimas sastāvu līdz 50 deputātiem. Trešais lasījums gan tā arī nepienāca, jo 15.maijā notika Kārļa Ulmaņa organizētais valsts apvērsums. Tas iezīmēja būtisku pagriezienu Latvijas vēsturē. Pēc apvērsuma demokrātiskā valsts iekārta tika pārveidota par autoritāru, un jaunā režīma aktivitātes izteikti izpaudās plašajās represijās.