Ādolfa Hitlera mītne Gerložas ciematā, netālu no Ketržinas (tolaik - Rastenburgas) Polijā, bija vieta, no kuras tika komandēta Vācijas armija II Pasaules kara laikā. Tā piepilsētas mežā izvietota vairāku iemeslu dēļ:

• pirmkārt, toreiz tā bija Austrumprūsija, tātad piederēja Vācijai, kas savukārt atviegloja visus pasākumus, kas bija saistīti gan ar būvdarbiem, gan ar gatavošanos tiem,
•  otrkārt,  biezais mežs lieliski noslēpa jebkuras būves, kas tajā tika celtas, bet jau eksistējošā dzelzceļa līnija nodrošināja brīvu celtniecības materiālu un tehnikas transportēšanu, kā arī cilvēku pārvadāšanu un apgādāšanu ar visām nepieciešamajām lietām,
• treškārt, tuvējais purvs un ezers ievērojami apgrūtināja jebkāda veida iespējamos pretinieka uzbrukumus,
•  nozīmīgi bija arī trīs tuvumā esošie kara aerodromi, kas sniedza nodrošinājumu pret potenciālajiem uzbrukumiem no gaisa.

Lai novērstu jebkādas aizdomas un maldinātu apkārtējos iedzīvotājus, vēl pirms būvdarbu uzsākšanas tika izziņots, ka  drīzumā piepilsētas mežā tiks sākti celtniecības darbi ķīmijas rūpnīcas izveidošanai. Lai to apstiprinātu, drīz vien pie ceļa parādījās arī liels uzraksts – „Ķīmijas rūpnīca Askanija”.

Kompleksu būvēja tā saucamā Todta Organizācija. Tās dibinātājs un pirmais vadītājs bija bruņojuma un munīcijas ministrs Fricis Todts, kurš 1942. gada februārī gāja bojā mīklainā aviācijas katastrofā, kuras apstākļus neviens nekad līdz galam tā arī nav noskaidrojis.

Celtnieki, kuru skaits pēc nepieciešamības bija no 3 līdz 5 tūkstošiem, dzīvoja Ketržinā. Par spīti dažādām baumām, pēc celtniecības darbu beigām neviens viņus nenošāva – šie cilvēki pārdzīvoja karu. Vairāki no celtniekiem un arī toreizējiem Vilku midzeņa iemītniekiem, piemēram, zaldāti un oficieri, pēc kara ir šo vietu apmeklējuši arī kā tūristi. Ir iespējams apskatīt pat kādu uzņēmumu ar dažiem karavīriem, kurā viens no viņiem, kā tūrists apmeklēdams savu bijušo mītnes vietu, bija sevi atpazinis un turpat uz fotogrāfijas arī atstājis savu autogrāfu.

Vilku midzeņa būvniecība tika sākta 1940. gada rudenī un turpinājās nepārtraukti līdz pat 1944. gada novembrim – pēdējām dienām, kad Hitlers uzturējās šajā vietā. Visu četru gadu laikā tika uzcelts vairāk kā 200 dažādas nozīmes ēku. Tur bija dzīvojamās ēkas, biroji, viesnīcas, kino, kazino, saunas, tējnīcas, vadības ēkas, noliktavas un vēl daudzas citas būves, bet pašas pirmās tika izbūvētas varenas un spēcīgas dzelzsbetona bumbu patvertnes – tā saucamie bunkuri. Vilku midzenī bija arī ūdens apgāde, centrālā apkure, elektrība un kanalizācijas sistēma, kā arī notekūdeņu attīrīšanas stacija. Tur bijusi arī stacija ar dzelzceļa atzariem, divi aerodromi un pat siltumnīca, kurā tika audzēti dārzeņi Hitlera veģetārajiem ēdieniem, šajā siltumnīcā tikuši audzēti arī ziedi. Bijušas arī asfaltētas un betonētas ielas, kuras apgaismotas ar elektriskajām ielu laternām.

Nosaukums „Vilku midzenis” ir tiešs tulkojums vārdam no vācu valodas - „Wolfsschanze”. Vārds „vilks” jau kopš divdesmitajiem gadiem bija Hitlera partijas iesauka. Šādu nosaukumu deva Hitlers pats personīgi. Jāpiemin, ka vārdu „vilks” viņš mēdza izmantot arī citos savu mītņu nosaukumos, piemēram, Vervolfa Ukrainā.

 

Būvējot vilku midzeni, īpaši liela uzmanība tika pievērsta maskējumam un nodrošināšanai. Visām uzbūvētajām celtnēm jumti bija plakani un ar paaugstinātām malām. Tādējādi jumti pārvērtās par lielām bļodām, kuru dziļums bija aptuveni pusmetrs. Šajos padziļinājumos tika sabērta zeme un iesēta zāle, iestādīti krūmi un koki – uz jumtiem auga mežs. Visas ēku sienas pārklāja ar maskējošu apmetumu, kas atgādina sūnas. Tas tika veidots no betona, zaļganpelēkas krāsas, koka skaidu un zāles maisījuma.

Maskētas bija ne tikai ēkas – visa pārējā platība tika pārklāta ar maskējošiem tīkliem. Tie tika izveidoti no smalkām stieplēm, pie kurām piestiprināja plastmasas gabalus šauru strēmeļu formā. Izmantojot šādu maskēšanās veidu, ceļi kļuva par tādiem kā tuneļiem, kas teicami noslēpa no lidotāju acīm visu mašīnu un cilvēku kustību mežā. Laiku pa laikam virs Vilku midzeņa tika veikti kontrollidojumi, kuru mērķis bija pārliecināties par maskējuma efektivitāti, izdarot uzņēmumus. Maskējumā konstatētie defekti nekavējoties tika izlaboti. Lai vēl vairāk paaugstinātu Vilku midzeņa drošību, vācieši visapkārt izveidoja mīnu lauku. Tā bija 10 kilometrus gara josla ar platumu līdz 15 metriem, kas lielā gredzenā no visām pusēm apņēma Vilku midzeni. Tajā tika novietoti aptuveni 55 tūkstoši dažādu mīnu.

Iekļūt Vilku midzenī bija iespējams trīs vietās, kur bija novietotas sardzes telpas. Pirmā, rietumu, atradās mežmalā Ketržinas pilsētas pusē, otrā, austrumu, pretējā meža pusē, bet trešā, dienvidu, atradās meža dziļumā uz ceļa, kas veda uz aerodromu. Bija arī trīs drošības zonas, kurās atradās papildus iekšējie sardzes posteņi. Visur bija sargi un paroles, tās mainīja ļoti bieži, īpašos gadījumos pat katru dienu. Dažādām drošības zonām atšķīrās arī formastērpi un to krāsas, kas atviegloja pārbaužu veikšanu.Vilku midzenis aizņēma 250 hektārus meža, un tajā dzīvoja vairāk kā divi tūkstoši cilvēku.

Hitlers Vilku midzenī ieradās 1941. gada jūnijā un ar pārtraukumiem uzturējās tur līdz pat 1944. gada 20. novembrim, kad aizvien vairāk tuvojās frontes līnija un spieda viņu braukt uz Berlīni, kur 1945. gada 30. aprīlī Hitlers izdarīja pašnāvību, paņemot līdzi arī savas sievas Evas dzīvību. Jau savlaicīgi, 1944. gada 22. novembrī, feldmaršals Keitels pats personīgi izdeva pavēli Vilku midzeņa saspridzināšanai. Tā tika izpildīta 1945. gada 24. janvārī. Vēlāk no 1945. gada pavasara līdz pat 1955. gada rudenim poļu karaspēks ar pārtraukumiem atmīnē Vilku midzeņa teritoriju.

No Hitlera bunkura sprādziena rezultātā ir palikusi tikai viena siena, viss pārējais tika saraustīts gabalos un izmētāts pa teritoriju. Hitlera bunkurs bija atšķirīgs no visiem pērējiem, kas bija uzcelti. Tas vienlaikus bija gan bumbu patvertne, gan arī dzīvoklis, jo kā labajā, tā arī kreisajā bunkura pusē atradās vienstāvīgas piebūves ar logiem, kas deva iespēju, no bunkura tieši pārejot uz dzīvojamām telpām, tikt pie svaiga gaisa un dienasgaismas, kas bunkurā nav iespējams

Mūsdienās Vilku midzeņa apmeklētājiem tiek piedāvāts, lūk, šāds maršruts:
Apmeklējums būtībā sākas jau stāvvietā,  kur var aplūkot ēku izvietojuma plānu, pie kura piestiprināts fragments no oriģinālā maskēšanās tīkla,  bet plānam iepretī – paliekas no kādreizējā ūdenstorņa. Uz sienām ļoti labi ir saglabājies oriģinālais maskēšanās materiāls – jau iepriekš pieminētais betona, krāsas, zāles un koka gabaliņu maisījums. Ēkā, kur kādreiz pagrabā atradās garāžas, bet augšā mitinājās Hitlera personīgā apsardze, tagad iekārtots restorāns un viesnīca. Dodoties tālāk mežā, iespējams redzēt, ka visām celtnēm pie jumtu malām ir piestiprināti āķi – tie bija paredzēti maskēšanās tīkliem. Pie āķiem tika piestiprinātas stieples un nostieptas līdz tuvējiem kokiem, tad piestiprināja tīklus ar maskējošajiem elementiem. Vēl tagad, vērīgi palūkojoties augšup, atsevišķos kokos var ieraudzīt tur ieaugušus stieples gabalus. Tālāk var aplūkot ēkas drupas, kurā 1944. gada 20. jūlijā apspriedes laikā pulkvedis Klauss Šenks fon Štaufenbergs izdarīja neveiksmīgu atentātu pret Hitleru. 1944. gadā Berlīnē jau darbojās grupa augstu stāvošu cilvēku, kas bija opozīcijā Hitleram un bija neapmierināti ar ieilgušo un viņu izpratnē jau zaudēto karu. Viņi centās gāzt Hitleru un pārņemt varu, izdarot atentātu. To izdarīt gribēja pats aktīvākais un izlēmīgākais grupas biedrs – Klauss Šenks fon Štaufenbergs. Viņa amata pamatpienākumos ietilpa piedalīšanās dažādās apspriedēs, tā bija iespēja nonākt Hitlera tuvumā. Tolaik K. Š. Fon Štaufenbergs jau bija kara invalīds – viņam trūka kreisās acs, labās rokas un divu kreisās rokas pirkstu, kurus viņš zaudēja cīņu laikā Āfrikā.

Atentātu bija iecerēts veikt ar Anglijas ražojuma spridzekli, aptuveni viena kilograma smagumā. Bumbai bija palēninātas darbības ķīmisks detonators, kas izraisīja sprādzienu 10 minūtes pēc sagatavošanas.

 

Štaufenbergs iegāja zālē ar portfeli rokās un neviens pat iedomāties nevarēja, ka tajā apslēpts spridzeklis. Nolicis savu nesamo zem galda un pārliecinājies, ka tas atrodas pietiekami tuvu Hitleram, Štaufenbergs aizbildinājās ar steidzamu telefona zvanu un atstāja zāli, tikai nu jau bez sava portfeļa ar tā nāvīgo saturu. Izkļuvis ārpusē, viņš taisnā ceļā devās uz aerodromu un no turienes izlidoja uz Berlīni. Izbraucot no Vilku midzeņa, viņš dzirdēja sprādziena troksni un bija pārliecināts, ka Hitlers ir gājis bojā. Pēc lidmašīnas nosēšanās sazvērnieki mēģināja pārņemt varu savās rokās, bet šis mēģinājums palika bez rezultātiem. Tās pašas dienas vakarā visi nemieri tika apspiesti un Štaufenbergs kopā ar trīs pašiem tuvākajiem līdzzinātājiem - nošauts.

Štaufenberga novietotās bumbas sprādziena rezultātā gāja bojā četri cilvēki, bija daži ievainotie, bet Hitlers bija savainojis vien labo roku.

Kā atbildes reakcija uz atentātu, pāri Vācijai sākās vilnis neskaitāmu arestu un asiņainu represiju, kas tika vērstas gan pret īstajiem, gan tikai varbūtējiem Hitlera pretiniekiem. Sabiedrības iebiedēšanas nolūkos daudzus arestētos, to skaitā arī 29 ģenerāļus, notiesāja uz nāvi.

Lai pēc iespējas vairāk apkaunotu un pazemotu notiesātos, viņiem nāvessodu izpildīja lopkautuvē. Pie gaļas āķiem piestiprināja klavieru stīgas un pie tām sodāmos arī pakāra. Viss process tika iemūžināts filmā, ko pēc tam rādīja cilvēkiem kā ļoti izteiksmīgu brīdinājumu.

48 gadus pēc atentāta, 1992. gada 20. jūlijā, pie apspriežu ēkas kā goda izrādīšana daudzajiem upuriem tika atklāta piemiņas vieta atvērtas grāmatas formā. Šajā pasākumā piedalījās trīs Štaufenberga dēli. Arī visa pārējā Štaufenberga ģimene – sieva un divas meitas – bija pārdzīvojusi karu. Turpat netālu atrodams arī piemineklis poļu sapieriem, kas piedalījās Vilku midzeņa atmīnēšanas darbos.

Hitlera mītnē bija arī bumbu patvertne, kas paredzēta viesu izmitināšanai. Šajā bunkurā no 1944. gada 14. jūlija līdz 8. novembrim uzturējās arī fīrers, jo viņa paša bunkurā tajā laikā tika veikti remontdarbi. Visas bumbu patvertnes Vilku midzenī bija divkāršas - tām bija gan divkāršas sienas, gan divkārši jumti. Būtībā katra bumbu patvertne bija kā bunkurs bunkurā. Starp dubultajām sienām, tāpat kā starp dubultajiem griestiem atradās sīkāku akmeņu slānis aptuveni pusmetra biezumā. Divkāršo sienu biezums pārsniedza 6 metrus dzelzsbetona, bet griesti bija pat vēl biezāki. Bumbu patvertnes ne tikai pasargājušas no uzbrukumiem, bet arī bijušas labi iekārtotas, tajās bija parkets, centrālā apkure, elektriskais apgaismojums, ūdens padeve, tualetes, vannas istabas, dušas un citas ērtības.

Pēc Hitlera plāniem, zibenskaram ar Padomju Savienību 1941. gada vasarā trīs mēnešu laikā vajadzēja beigties ar panākumiem, tāpēc var izteikt minējumu, ka sākotnēji Vilku midzenis tika būvēts, lai to izmantotu tikai trīs mēnešus. Tā iespējams izskaidrot to, ka dažas ēkas tika celtas kā pagaidu koka barakas. Tomēr Hitlera plāni nepiepildījās, karš ievilkās un vācu armija pēc sākotnējiem panākumiem atkāpās visās frontēs. 1944. gadā frontes līnija jau bija tik tuvu Vilku midzenim, ka draudēja iebrukums. Bija jāpaaugstina Vilku midzeņa iemītnieku drošība. Tāpēc no 1944. gada pavasara koka barakas sāka apjozt ar ķieģeļu sienām un betonu, kā arī segt ar stīgbetona sijām. Bumbu patvertnes apjoza ar papildus dzelzsbetona sienām un jumtiem dažu metru biezumā – tā radās „bunkuri bunkuros”.